Bet pēc rakstura būdams neatka­rīgs, daudz nejaukdamies ierēdņu augstākās sabiedrības dzīvē, viņš pret politiku izjuta svētas šausmas. Turklāt Samijs labprātīgi atzina Lielbritānijas pārvaldi, kas gan bija vairāk ārišķīga, nekā reāla. Viņš bija neitrāls pret partijām, kas dalīja domīniju. Nevērīgs pret sabiedrisko dzīvi, viņš drīzāk bija filozofs, kam patika dzīvot bez jebkāda veida ambīcijām.

Pēc Samija domām, jebkuras pārmaiņas dzīvē varēja sa­gādāt tikai nepatikšanas, rūpes un mazināt labsajūtu.

Un, kā varat noprast, šis filozofs nekad nebija sapņo­jis un vairs ari nesapņoja par precībām, ņemot vērā, ka aiz muguras jau bija trīsdesmit divi dzīves gadi. Varbūt, ja viņa māte būtu vēl dzīva, — visnotaļ zināms, cik ļoti mātes mīl turpināties savos mazbērnos —, varbūt viņš butu tai sagādājis šo prieku — lepoties ar skaistu ve­deklu. Starp daudzajām Kanādas ģimenēm, kurās bērnu bieži vien ir divi duči, viņai laukos vai pilsētā noteikti būtu atrasta kāda mantiniece, ar kuru viņa būtu mierā, un tādā gadījumā šī savienība būtu laimīga. Bet Skimas kundze bija mirusi pirms pieciem gadiem, trīs gadus pēc vīra nāves, un, ja viņa jau sen bija sapņojusi atrast dzī­vesbiedri savam dēlam, tad viņš par to nesapņoja it nemaz, un nu, kad māte bija mirusi, laulības tam nebija vairs ne prātā. Lidzko laiks kļuva maigāks, līdzko rīta saule vēstīja par vasaras atgriešanos, Samijs Skims parasti gatavojās atstāt māju Zaķa Kartjē ielā, nekad nespēdams pārliecināt brālēnu viņam pievienoties.