Viņš tad apmetās fermā Grīnvelejā, kas atradās Monreālas ziemeļos, Sent- lorensas upes kreisajā krastā. Tur viņš atsāka lauku dzīvi, ko bija pārtraukuši ziemas bargie sali, pārvēršot ūdens straumes ledū un pārklājot līdzenumus ar biezu sniega segu. Fermā viņš tikās ar saviem laukstrādniekiem, kuri jau pusgadsimtu kalpoja ģimenei. Un kā lai tie neizrādītu sirsnīgu pieķeršanos un gatavību darīt visu pašaizliedzīgā saimnieka labā, kurš nekad neatteica izpa­līdzēt un pakalpot? Tāpat tie neslepa prieku, viņam ie­rodoties, un nožēlu viņa aizbraukšanas stundā.

Grīnvelejas īpašums deva apmēram divdesmit tūkstošu franku ienākumu, ko abi brālēni dalīja savā starpā, jo ari šī māja, tāpat kā māja Monreālā, piederēja viņiem abiem. Zemkopība tur gāja no rokas, ņemot vērā, ka augsne bija ļoti auglīga un piemērota gan lopbarībai, gan labībai. Ražī­bu vairoja brīnišķīgie meži, ar kuriem domīnijas teritorijas vēl aizvien bija bagātas, it īpaši austrumu daļā. Fermu vei­doja labi iekārtots un uzturēts ēku komplekss — staļļi, rija, kūts, putnu ferma, šķūņi un ļoti moderni darbarīki, kas at­bilda tā laika lauksaimniecības vajadzībām. Savukārt dzīvo­jamā māja bija paviljons ar plašu, kokiem apēnotu un zālieniem klātu pagalmu, un tās vienkāršība neizslēdza komfortu.