— Vari būt mierīgs, mans dārgais Samij, — smiedamies atbildēja Bens Redls, — mans pulss nav ātrāks kā parasti… turklāt es negribētu, lai tu nonāc kontaktā ar drudža slimnieku…
— Ak! … es esmu potēts, — Samijs Skims nepalika atbildi parādā, — un man nav ko baidīties. Bet es nespēju noskatīties, ka tu meties riskantā afērā…
— Dārgais draugs, runa nav par mešanos afērā, bet gluži vienkārši par kādas lietas izpēti, un, ja tas būs iespējams, par peļņas gūšanu. Tu saki, ka mūsu tēvocim darījumos neveicās… Es tam piekrītu, un acīm redzot šis Četrdesmitjūdžu krika iecirknis tam atnesis vairāk dubļu nekā zelta… Tas ir iespējams… bet varbūt, lai to ekspluatētu, viņam nebija nepieciešamo līdzekļu… varbūt viņš nerīkojās ar pieredzi un sistemātiski, kā to būtu darījis…
— Inženieris, vai ne, Ben?…
— Bez šaubām, inženieris…
— Tu… piemēram?…
— Es… droši vien, — atbildēja Bens Redls. — Katrā ziņā, ne jau tas ir tas būtiskākais… Pirms censties tikt vaļā no šī zemes gabala, kas mūsu īpašumā pāriet mantošanas ceļā, būtu labi, un tu tam piekritīsi, ievākt ziņas Klondaikā…
— Vispār tas ir prātīgi, — Samijs Skims neiebilda, — kaut gan man nav nekādu ilūziju par šī 129. iecirkņa vērtību…
— To mēs zināsim, kad būsim ievākuši informāciju, — sacīja Bens Redls.