Un tai pašā laikā kļuva redzams kalns, Zelta vulkāns, no kura krātera šāvās kvēpaini tvaiki.[4]
Tātad visi pievienojumi [5] un pārveidojumi romānu nevis uzlabo, bet padara bezgaumīgu un muļķīgu. Vēl ļaunāk, Mišela Verna nobeigums ar četrām papildnodaļām pārvērš sakāvi uzvarā. Šāds darbības pavērsiens rada izbrīnu, ja atceramies, ka Žils Verns zelta meklēšanu aprakstījis tikai tādēļ, lai parādītu dzeltenā metāla lāstu: nelaimīgus meklējumus, no kuriem cilvēks atgriežas — ja vispār atgriežas — nabagāks, nekā ceļu uzsākot.
Atzīsim, savā pārveidošanas darbā Mišels Verns parāda neparastu veiklību, modificēdams romāna pēdējās frāzes tā, ka izdodas tiem pašiem vārdiem piešķirt pretēju jēgu; dusmu izvirdums tādējādi kļūst par vitalitātes pārbagātību. Zila Verna variantā Bens Redls nepieņem savu sakāvi:
Likās, ka tūdaļ viņam gāzīsies laukā lāsti par šo neveiksmi.
Un tad Samijs Skims sacīja:
«Jā… mans nabaga Bens allaž gatavs izvirdumam!… Galu galā, ja dzīvē bijusi darīšana ar vulkānu, jums vienmēr no tā kaut kas paliek!»
Savukārt Mišela Verna interpretācijā:
Šis laimīgais cilvēks nekad nav uz vietas, [..] viņš parādās un pazūd kā zibens. [..] Samijs Skims [..] nepūlas apkraut Benu ar visdedzīgākajiem pārmetumiem. [..]