Samijs, kad brālēns atkal devies jaunā ceļojumā, starp citu, ir pirmais, kas viņu atvaino.

«Nav ko dusmoties uz manu nabaga Benu,» viņš mēdz sacīt Edītei, «ja viņš allaž gatavs izvirdumam. Galu galā, ja jums dzīvē ir bijis vulkāns, jums vienmēr no tā kaut kas paliek.»

Pretī beigu eksplozijai

Šodien beidzot Žila Verna darbs var iznākt tāds, kādu to autors iecerējis, attīrits no sārņiem, kas to pārveidoja. «Zelta vulkāna» lasījums oriģinālvariantā atdod romānam tā spēku, skaistumu un svaigumu.

Vernu vienmēr valdzinājusi vulkānu simbolika — to at­brīvojošā eksplozija, grandiozie izvirdumi. «Neparastajos ceļojumos» saukti par «ugunsvēmējiem», tie, mežonīgas kveldes pārņemti, spļauj nevaldāmu uguni. Vai «Zelta vul­kānā» viņš neparaksta Zelta kalnam vemjamās zāles, lai palīdzētu izsviest no pārpilnā kuņģa tīrradņus? Jau romānā «Ačgārni» «vulkāni izmanto izdevību [..], lai vemtu kā pa­sažieris, kuram uznākusi jūras slimība, un izvemtu tās vie­las, kas to iekšās nav savā vietā»*.

Ar brīnumainām ugunīm piepildīdams zemi un debesis, vulkāns apmirdz visus Verna darbus. Romānā «Piecas ne­dēļas gaisa balonā», pirmajā romānā, kas izdots Hecela apgādā, misionārs mirst, vērodams šo brīnumu:

/../ uguns krāteri, no kura grandēdami verda tūksto­šiem apžilbinošu kūļu.

«Cik tas ir skaisti,» viņš sacīja. «Dieva varenība ir bezgalīga pat savās visdrausmīgākajās izpausmēs…»[6]