Kad mašīna samazināja ātrumu, lai palaistu garām rukšķošu, mušu apsēstu cūku baru, kas gāja pāri ceļam, es sajūs­mināts pamanīju, ka ciemā ir pulksteņmeistars «Misters Mi Tu» un kāds «Misters Gangadins», izmantodams ap­stākli, ka viņa bodīte atrodas krustcelēs, aziāta bagātajā izdomā nosaucis to par «Gangadina stūra veikalu». Tas viss bija sīkums salīdzinājumā ar mazajām, glītajām iz- kārtnltēm cukurniedru plantāciju vidū zem banjaniem,

piemēram, «Autobusa pietura», vai dažuviet brīdinājuma zīmēm: «Braukt lēnām — skola šķērso ceļu». Sajā Ali­ses Brīnumzemē patiešām varēja likties, ka teju, teju ieraudzīsim garu koka ēku, bāztin piebāztu ar jaukiem bērneļiem, uz skrituļiem vizināmies turp un atpakaļ pāri ceļam. Visi tie vietvārdi, kas bija mani mulsinājuši, kad pirms izbraukšanas pētīju karti, tagad man slīdēja ga­rām īstenībā.

Beidzot, karstuma un tropisko smaržu apreibināti, sau­les gaismas un krāsu apžilbināti, mūsu šofera braukša­nas mākslas nobiedēti, kad viņš tikai par mata platumu paglāba mūs no drošas nāves, nokļuvām pie lielās vies­nīcas, kas pletās hibisku, bugenvilu un kazuarīnu audzēs gar zilo, rāmo lagūnu, bet dibenplānā pacēlās minia­tūrs Materhorns — Lemorna kalns. Šeit mūs sagaidīja liegā, nesteidzīgā laipnībā un aizveda uz mums paredzē­tajām istabām, jardus trīsdesmit no zilās jūras, kas, klusi, noslēpumaini čalodama, vēla vilnīšus pret balto plud­mali.