Nākamajā dienā devāmies iepazīties ar Makelvijiem pie Melnupes, kur bija iekārtota Starptautiskās putnu aizsardzības padomes, Vispasaules savvaļas dzīvnieku aizsardzības fonda un Ņujorkas zooloģijas biedrības savvaļas dzīvnieku audzēšanas stacija. Deivids un viņa pievilcīgā sieva Linda sagaidīja mūs ļoti draudzīgi un tūliņ sāka stāstīt, kādas nedienas un grūtības piedzīvojuši, kad devušies meklēt un sagūstīt dažus no trīsdesmit trim sārtajiem baložiem un astoņiem Maurīcijas piekū- niem (tik vien šo gandrīz vai pasaules retāko putnu esot palicis) meža biezoknī, kas platībā pielīdzināms apmēram Hempšlrai. Tīrais brīnums, ka Deivam vispār bija laimējies. Viņš bija glīts, gadus trīsdesmit piecus vecs vīrietis ar tumšiem matiem un jūsmīgi spulgojošām acīm. Viņa mazliet nazālā balss man likās drusku par skaļu, tā šķita vēršamies pie klausītājiem zāles vistālākajā kaktā. Viņam piemita atjauta un dzīvīgums, kas asprātīgu amerikāņu runu padara par jautrāko un raksturīgāko visā pasaulē. Straujo, epitetiem piebārstīto stāstījumu, kurā superlatīvi ņudzēja kā melnie plankumi uz balta Dalmācijas suņa, Deivs pastiprināja ar ļoti izteiksmīgu mīmiku, viņš ne tikai stāstīja, kā baloži lidinās un dūdo, bet attēloja visu tik dzīvi, ka jūs kļuvāt it kā par notikuma aculiecinieku.