Pamanījām arī, cik cieši angļu kultūra šeit sa- kususi ar gallisko kultūru; kaut arī te pastāvēja kreisā virziena satiksme un regulētāja roku kustības bija pre­cīzas un graciozas kā balerīnas dejas solis, mašīnas paš­nāvnieciski traucās abos virzienos pa abām ceļa pusēm (franču nācijai šāda braukšana sagādā sevišķu prieku).

Mūsu šoferis kreolietis mežonīgā ātrumā brauca pa ceļu, ko no abām pusēm iekļāva cukurniedres ar liegi zilsārtiem stublājiem un kodīgi zaļām lapām, cauri cie­matiem ar skārda un koka mājelēm, pie kurām rosījās dažādu krāsu sari tērpušās sievietes, atgādinot līksmu dienastauriņu baru, bet turpat apkārt raibā mudžeklī klunkuroja suņi, vistas, kazas, kumpainas govis un bēr­neļi. Ik ciematiņš reibināja ar augļu un puķu smaržu, margot margoja, platā bugenvilu jostā iejozts, milzīga banjana apēnots; bet pats banjans likās kā milzu blīva, kas dod ēnu no simtiem kopā sakausētu melnu sveču ar zaļu lapu liesmu.

Jutos gluži apburts, lasot izkārtnes, kurām braucām garām: «Misters Tin Vin Vanks», kuram bija atļauts pār­dot tabakas preces un alkoholiskus dzērienus lietošanai uz vietas un promnešanai (pati celtne izskatījās tāda, ka to viegli varētu aiznest projām kopā ar vīnu); no­slēpumainā ceļa zīme bezgalīgās cukurniedru plantāci­jās ar vienkāršo un kategorisko uzrakstu «Pārkāpt», tu­vāk nenorādot, vai tas ir aizliegums vai aicinājums.