Klīdu pa tiem sasodītajiem mežiem, meklēdams ligzdošanas vietas, līdz trakajā lietū biju izmircis līdz ādai un tecēju kā strautiņš. Gaidīju jau, ka piedevām tūliņ man starp kāju pirkstiem sāks augt sēnes. Cerības atrast baložus nebija lielākas kā meklēt dzīvu dodo. Paliku mežā līdz tumsai, un, ticiet man, tajos kalnos nakti ir tumšāk nekā muskusvērša vēderā. Un tad vienā jaukā dienā, vai traks, visi baloži barā lido uz Kriptomēriju ieleju, spārni vien švīkst «Vuf, vuf, vuf», tad visi apmetas kokā, sāk cits pret citu tā kā klanīties un laiž vaļā: «Karū, kū, kū, karū, kū, kū».
Tā dūdodams, Deivs mūs no savas mājas aizveda uz tuvējo nolaideno dārzu, kur kāds vietējais putnu audzēšanas entuziasts bija uzdāvinājis zemes gabalu aviārija izbūvei.
Un tagad, — Deivs sacīja, vezdams mūs uz pirmo aviāriju, — tagad jūs tūliņ ieraudzīsiet gandrīz vai retākos un, piekrītat vai ne, arī visskaistākos putnus pasaulē, turklāt tie ir rāmi kā jaunpiedzimušas jūrascūci- ņas. Tādi tie bija jau no paša sākuma. Skatieties!
Aviārijā tupēja trīs neapšaubāmi skaisti baloži. Tie bija daudz prāvāki, nekā biju iedomājies, un daudz slaidāki, tādus tos vērta izcili garā aste un kakls. Ar sarkanbrūno spalvojumu un ciklamensārto vizmu uz kakla un krūtīm tie patiesi bija lieli un ļoti eleganti savas dzimtas pārstāvji.