Neinteresantākas par jūrascūciņu ir vienīgi Vestindijas hutijas, grauzēji, kurus es kaislīgi mīlu un kuru nākotne tēlojas tikpat drūmās krāsās kā šā piekūna nākotne. Nē, īstais iemesls bija tas, ka esmu vairāk pieķēries zīdītājiem nekā putniem, un sīks, ne­interesants zīdītājs mani valdzina vairāk nekā sīks, ne­interesants putns. Sapratu, ka tā ir nepiedodama doma, un apņēmos nākotnē laboties. Deivs pa to laiku man stās­tīja, kā klājies piekūnu pārim, kas savā muļķibā bija ierīkojuši ligzdu uz viegli sasniedzamas klintsradzes.

— Pērtiķi, — Deivs dramatiski deklamēja, — viss mežs pilns ar tiem sasodītajiem pērtiķiem. Dažs pieau­dzis tēviņš ir sešus gadus veca bērna augumā. Vini siro baros. Un jūs tikai dzirdat: «ijā, ijā» (vecais tēviņš), un tūliņ pēc tam sīkie — «vīk, vīk, vīk, īk, īk, īk, ijā, ijā, ijā».

Deiva balssaites izvīteroja veselus skaņu plūdus, at­tēlojot liela negantu pērtiķu bara bļaustīšanos, sākot ar vectēviem un beidzot ar tikko piedzimušiem pērtiķēniem. Šie nevienam nevajadzīgie, neapturamie, badīgie negant­nieki pārplūdinājuši salu un uzbrūk ne tikai piekūnu, bet arī sārto baložu ligzdām.

Kad bijām pietiekami apbrīnojuši baložus un piekū- nūs, aizbraucām uz Kjūrpaipu, kur dzīvoja mežzinis.