Tur sastapām Vehebu Ovdeliju, mežu aizsardzības darba vadītāju. Tas bija jauns, glīts zēniska izskata aziāts ar aizrautīgu smaidu un vēl aizrautīgāku entuziasmu. Kad bijām kabinetā nomurminājuši parastās iepazīšanās frāzes, viņš un viņa palīgs eiropietis Tonijs Gārdners izveda mūs ārā, lai parādītu skaisto botānisko dārzu, kas atradās pie kantora ēkas. Šeit Veheba entuziasms radīja pilnīgu lūzumu manos uzskatos par palmām. Man palmas nekad nebija šķitušas diezcik iedvesmojošas den- droloģijas pārstāves, kad vēroju tās putekļiem klātas un panīkušas augam gar ceļmalām tropos vai trīcam Anglijas tā sauktajā vasarā tādās vietās kā Bornmuta vai Torkī, bet šeit, Kjūrpaipas botāniskā dārza skaistajā plašumā, palmas parādīja, kas tās īsti ir. Te auga slaidās, elegantās orkānpalmas, karaļpalmas, kuru stumbri atgādina Akropoles kolonnas, slavenās coco de Mer palmas no Seišeļu salām un, visbeidzot, — pudeļpalmas, kas uz vietas iekaroja manu sirdi. Vehebs mūs iepazīstināja (šo vārdu lietoju apzinīgi) ar nelielu šo kociņu plantāciju. Mazo palmiņu stumbri izskatījās kā chianti vīna pudeles, no kuru kakla pārgalvīgi kā zaļa strūklaka augšup šaujas plušķainu lapu pušķis. Lapas vējojot atgādināja mazus apaļvēderainus cilvēciņus, kas jums māj ar roku.
Atgriezušies Veheba kabinetā, pārspriedām, kas mums Maurīcijā būtu apskatāms.