Vispirmām kārtām es kāroju doties uz kriptomēriju birzi, kur ligzdo sārtie baloži, tad uz Makabija mežu un Melnupes rezervātu, kur sasto­pami Maurīcijas piekūni un Maurīcijas raibpapagaiļi. Taču Vehebs ļoti uzstāja, lai mēs apmeklējam arī Raundu, mazu saliņu arhipelāgā, kas atrodas uz ziemeļiem no Maurīcijas.

Tā ir Maurīcijas atbilde Galapagu salām, — viņš

smiedamies sacīja. Saliņā, kuras platība ir tikai trīs

simti septiņdesmit pieci akri, sastopamas trīs koku, tris ķirzaku un divas čūsku sugas, kādas nav atrodamas ne­kur citur pasaulē. Pašlaik salu ļoti nopietni apdraud tur ievestās kazas un truši, kas nograuž visu veģetāciju. Si­tuācija ir izmisīga, tuvāk jums pastāstīšu, kad aizbrauk­sim turp. Kamēr mēs cenšamies problēmu atrisināt, sala tiek aizvien vairāk noplicināta, un rāpuļu fauna ir no­pietni apdraudēta.

Vai kādam ir dati par rāpuļu pašreizējo populā­ciju?— es apvaicājos.

Nu, — Vehebs, lūpas savilcis, atbildēja, — ir vi­sai grūti nosaukt precīzus skaitļus, bet mēs aptuveni lē­šam, ka Gintera gekonu, Telfēra scinku un nakts gekonu ir vairs tikai ap pieci simti. Viena čūska — alu boa — pēdējos divdesmit gados redzēta tikai pāris reižu un var­būt ir izmirusi. Otras, pēc manām domām, nebūs pilni septiņi desmiti.

Jums vajadzētu dažus sagūstīt saglabāšanai, — es ieminējos.

Vehebam iemirdzējās acis. Viņš pastāstīja, ka klīstot valodas par audzēšanas programmām nebrīvē. Ziņojumā arī tas ierosināts, taču pagaidām neviens negribot pie tā ķerties.