Ja jūs man atjautu, es pie tā ķertos labprāt, — es sacīju. — Mēs nule esam uzcēluši brīnišķīgu jaunu kompleksu, kur varētu ieaudzēt tieši šāda veida dzīvniekus.
Cik lieliski būtu, ja jūs to uzņemtos! — iesaucās Vehebs, it kā šāda doma viņam tikai tagad būtu iešāvu- sies prātā. — Un kā jūs to darītu?
Tas jādara pakāpeniski. Ja mēs vispirms iegūtu dažus robustākus eksemplārus un mums ar tiem labi paveiktos, tad nākamgad, kad atbraukšu, lai palīdzētu jums izraudzīties kandidātu stipendijai, mēs varētu sagūstīt visus vajadzīgos dzīvniekus. Man liekas, vajadzētu sākt ar scinkiem un Gintera gekoniem, kas, manuprāt, ir visai izturīgi radījumi.
Okei! — Vehebs priecīgi attrauca. — Es visu nokārtošu jūsu braucienam uz Raundu, tiklīdz radīsies piemēroti laika apstākļi. Pagaidām Deivs jūs var izvadāt pa Makabija mežu.
Katrā ziņā, — Deivs sacīja. — Es tikpat gribu pamēģināt ar tīklu notvert vēl vienu piekūnu, tā mēs varēsim nodzīvot mežā visu dienu. Paņemsim līdzi vairākus tīklus, manu Amerikas piekūnu pievilināšanai un izmēģināsim laimi. Mežs ir ļoti skaists, pat ja nenoķeram nekā. Varam doties turpu jau rīt, ja jums nav iebildumu.
Un parādi viņam arī dodo koku, — Vehebs piebilda.