Kas tas par dodo koku? — es jautāju.

Pagaidiet, gan jau redzēsiet, — Vehebs noslēpu­maini noteica.

Otrā rītā devāmies uz Makabija mežu, lai tur pava­dītu visu dienu. Lai nokļūtu Makabija mežā, jāšķērso Šampaņas līdzenums (atkal viens daiļskanīgs nosau­kums). Seit mēs uz brītiņu piestājām apskatīt nedaudzās Maurīcijas viršu audzītes, kas vēl saglabājušās; šie virši ir nelieli augi ar sīkstu dzīvību, ekoloģiski ļoti intere­santi. Būtu gaužām žēl, ja tie iznīktu pavisam. Visā pa­saulē mēs neiedomājamā izšķērdībā iznīcinām mežus un citu augāju, turklāt savā gandrīz pilnīgajā neziņā jo viegli varam iznīcināt tādus augus, kuriem varbūt ir ārkārtīgi liela nozīme medicīnā.

Pārbraukuši pāri Šampaņas līdzenumam, kur melnsar- kanie fodiji tupēja kā sargi viršos vai kā ugunsdzirkstis lidoja pāri ceļam, beidzot tikām uz grumbuļainas takas, kas atgādināja jātnieku taku Anglijas mežā. Tā bija Ma­kabija mežmala. Pabraucām vēl gabaliņu un nonācām izcirtumā, kur mūsu taka sazarojās četrās taciņās; Deivs apstādināja mašīnu, un mēs izkāpām. Siltajā, rāmajā gaisā kā helikopteri saulē lidinājās mazas mušiņas ar zeltainzaļu ķermeni un lielām koši zilām acīm. Šad tad kāds šokolādes krāsas dienastauriņš nolidoja garām, pli­vinot spārnus tādā rosībā, kādā mēdz traukties vecas dā­mas, kas, ciemos steigdamās, nosebojušās.