Melnkokos nelieliem ķekariem kuploja krēmkrāsas orhidejas, un visapkārt slējās Ķīnas gvajāvas augstie, slaidie brūnganie un sudrabaini zaļie stumbri, mazos pulciņos auga ligustri, jauno kociņu maigo, palsi zaļo lapu malas bija sačokuro- tas kā baletdejotājas bruncīši. Bija silti, mierīgi un mīlīgi. Šajos mežos nevienam nevar notikt nekas Jauns. Vienīgais nopietni bīstamais meža iemītnieks ir skorpions, bet visās četrpadsmit nedēļās, ko pavadīju Maurīcijā, esmu neskaitāmas reizes apvēlis akmeņus, izčamdījis satrunējušus koku stumbrus un izkašņājis nobirušās lapas kā īsts okšķeris suns (dabaszinātniekam gluži normāla uzvedība), taču netiku atradis nevienu skorpionu. Makabija mežs ir laipns un draudzīgs, tur mierīgi var apsēsties vai atgulties, apzinoties, ka vienīgie vietējās faunas pārstāvji, kas var sagādāt nepatīkamus brīžus, ir dzēlējodi.
— Paraugieties turp, — Deivs sacīja, — tur ieraudzīsiet kaut ko, kas jūs interesēs, — felsumu dodo kokā.
Viņš norādīja uz augstu koku ar sudrabotu stumbru takas malā. Koks acīmredzot bija ļoti vecs un vietumis laikam jau sāka bojāties, jo stāvajās saknēs bija manāma trupe. Koks bija pēdas piecdesmit augsts, ar zaru savij umu un tumšzaļu lapu biezokni galotnē. Apmēram sešas pēdas virs zemes pie stumbra bija pieplakusi apžilbinoši skaista ķirzaka.