Tā bija apmēram piecas collas gara, mirdzošā spāres zaļumam līdzīgā pamatkrāsā! Taču galva un kakls lāsmoja zilā krāsā, ar gaišsarkaniem un ķiršsarkaniem plankumiem. Ķirzakai bija lielas melnas, saprātīgas acis. Katra pirksta pamatnē tai bija mazs spilventiņš, kas palīdzēja it kā piesūkties pie koka gludās mizas. Mūsu nodomos ietilpa sagūstīt dažus šos skaistos dienas gekonus, un Džons bija sagatavojis speciālu makšķeri ķirzaku ķeršanai: proti, garu, slaidu bambusa nūju, kurai galā iemetināta smalka neilona cilpa. Ar to apbruņojies, viņš tuvojās felsumai, kas viņu vēroja ar nevainīgu skatienu platajās acīs. Pielaidusi Džonu apmēram trīs soļu tuvumā, ķirzaka sakustējās un aizslīdēja pa koka mizu kā akmens pa ledu. Kad Džons piegāja pie paša koka, viņa jau atradās apmēram divdesmit pēdu augstumā un drošības labad bija pārcēlusies stumbra otrā pusē.
Viņas šeit ir diezgan tramīgas, — ieteicās Deivs, — man šķiet, tādēļ, ka pa šo ceļu daudz brauc un staigā. Dziļāk mežā viņas ir drošākas, un tur mēs dažas dabūsim rokā.
Kādēļ jūs šo koku saucat par dodo koku? — es vaicāju.
Ak tā… — Deivs sacīja. — Tas, raugi, ir tamba- lakokves koks. Viens no vecākajiem Maurīcijas kokiem, kuru palicis vairs tikai divdesmit vai trīsdesmit. Tas aug no šādām sēklām.
Parakņājies pa kabatu, viņš izvilka dīvaina izskata sēklu. Tā bija kastaņa lielumā, palsi gaišbrūna; viena puse tai bija diezgan gluda, apmēram tāda kā firziķa kauliņš, bet otra izskatījās tā, it kā tajā kāds būtu sācis grebt austrumniecisku seju un palicis pusratā. Sēkla bija smaga un ļoti cieta.