Dievs zina, no kurienes uzraduši es tāda teorija, — Deivs sacīja, — bet tas ir lielisks stāsts. Dažādos botāniskajos dārzos mēģināts ieaudzēt šos kokus, ir nopūlējušies arī šeit mežniecības kokaudzētavā, bet šie neaug neparko. Tambalakokves bija gaužām parasti koki tajos laikos, kad te mita dodo, un teorija apgalvo, ka dodo labprāt ēdis koka augļus. Kad mīkstā daļa bijusi sagremota, putna kuņģa sula apstrādājusi kauliņu, un līdz tam brīdim, kad dodo no kauliņa atbrīvojies, tas bijis pietiekami mīksts, lai izlauztos asns.
Burvīgs stāsts, — es sacīju, un man neviļus atkal bija jādomā par to, kā vienas dzīvības iznīdēšana spēj ietekmēt otras bojāeju, — tikai bīstos, ka tajā ir vairāk caurumu nekā caurdurī.
Tā jau nu ir, — Deivs negribīgi atzina, — toties tas ir labs stāstāmais tūristiem, un nav ari noliedzams, ka tambalakokve jau ir gandrīz iznīcis.
Devāmies dziļāk mežā, un gandrīz uz visu koku stumbriem redzējām margojam spožās felsumas. Mazas zel- tainzaļas mušiņas čumēja un mudžēja, brīžiem tās kļuva par medījumu blāvi zaļām spārēm ar cietiem, caurspīdīgiem spārniem, un reiz pār mūsu ceļu pārmeimuroja milzīgs, astoņas collas garš, sarkanmelns zarkukainis.