Reizes trīs vai četras ceļam pāri strauji kā nāvējošas bultas pāršāvās mangusti, un kādā ceļa līkumā mēs iztraucējām pērtiķu baru; acīm neapjaušamā ātrumā, kā burvju mākslinieka rokas izgaisināti, tie pazuda gvajāvu biezoknī, tā ka gandrīz uzmācās šaubas, vai maz esam īstenībā tos redzējuši. Apkakles raibpapagaiļu bars pārlidoja pār ceļu un pazuda mežā. Sai bariņā bija lielākā daļa no aptuveni piecdesmit putniem, kas vēl pasaulē palikuši. Brīdi pastāvējām, apbrīnodami Maurīcijas dzelkņspalveņu pāri; ari šo putnu skaits drausmīgi strauji iet mazumā. Tie ir ļoti glīti putni, kas sasaucās tīkamās, guldzošās balsīs; ārkārtīgā ziņkārībā viņi klausījās, kā Deivs imitē viņu saucienus, nosēdās visai tuvu, caur zariem skatījās uz mums un paši izbrīnā «saklukstējās».
Drīz pēc tam nogriezāmies no galvenā ceļa uz meža takas, kas veda pa kalna rozu — šauru un krauju kā bārdas naža mugura. Cieši abpus takai zeme bija nogruvusi stāvās kraujās, šur tur starp kokiem pazibēja Melnupes krāšņās ielejas, apaugušas ar zaļiem, sarkaniem un zeltītiem mežiem; gar stāvajām, gleznainajām klinšu sienām ūdenskritumi gāzās lejup, putodami kā dūmu mākoņi. Dziļajās gravās, kur, spīguļodamas un mirguļodamas vai pār apsūnojušajiem akmeņiem pērkonīgi dunēdamas, plūda upes, gaisā mutuļoja, virpuļoja, griezās balti krusti — tie bija baltastes faetonputni.