Diezgan drīz mēs nonācām kādā vietā, kur nokaltis koks, nosliecies no takas, lika tālu pāri dziļajai ielejai, un Deivs sacīja, ka tieši šai kokā viņš redzējis apmētamies Maurīcijas pie- kūnus, kad tie dodas medību lidojumos dziļlejās.

Mēs atritinājām smalkos tīklus un ar zināmām grūtī­bām tos nostiprinājām; tad Deivs noņēma Amerikas pie- kūnam pārsegu un piesēja putnu pie zara. Piekūns maz­liet paspirinājās, bet tad nomierinājās. Mēs paslēpāmies krūmos takas malā un sākām gaidīt. Apvaicājos Deivam, kurš bija saritinājies krūmā turpat man blakus, kas tad īsti staigā pa šaurajām meža takām — tādām kā šī. Ejot vienmēr jāturas tieši uz takas, jo pietiek novirzīties trīs pēdas uz vienu vai otru pusi, lai noripotu pāris simt pēdu lejup, ja, protams, pa ceļam jūs netiktu glīti uz­durts uz kādas gvaj āvas.

Šīs ir meža iemītnieku iemītas takas, bet tās izmanto arī marihuānas audzētāji.

Kas ir marihuānas audzētāji? — jautāja Anna Pī- tersa no sava slēpņa gabaliņu tālāk.

Tā ir ļoti ienesīga profesija, — Deivids paskaidroja. — Viņi atnāk uz mežu, iekopj dārziņu, novāc ražu un tad to pārdod.

Vai tas nav nelikumīgi? — apvaicājās Džons.