Protams, nelikumīgi, — Deivs atteica. — Maurīcijai nav armijas, bet tai ir tā sauktās speciālās mobilās vienības — tās ir kārtības sargu komandas, kuru pienākumos ietilpst arī marihuānas audzētāju vajāšana. Šim nolūkam izmanto pat helikopterus. Pirms dažām nedēļām es uzgāju lielu dārzu un paziņoju kārtības sargiem. Tik liels ķēriens viņiem sen nebija patrāpījies, bet es uz labu laiku būšu persona non grata narkotikas audzētāju aprindās.
Saule kāpa arvien augstāk, un, gluži nemanot, bija pienācis pusdienlaiks — dienas viskarstākais cēliens. Saule cepināja kā ēzē, un viss mežs šķita saguris drausmajā svelmē. Šis bija brīdis, kad neviena saprātīga būtne nekust ārā no slēpņa, droši vien arī piekūni atraduši kādu ēnainu vietiņu, kur piemesties. Nolēmām ieturēt azaidu; izstaipījām notirpušos locekļus un apmetāmies platākā vietā uz takas netālu no kāda nokaltuša koka. Izlikām uz zemes līdzpaņemto ēdamo. Bijām patlaban beiguši ēst sviestmaizes un ķērāmies pie brīnišķīgajiem mango augļiem, kad uz takas iznira divi slaidi jaunekļi un nāca uz mūsu pusi; viņi bija ģērbušies košos, raibos kreklos un «kļošenēs». Mati, kas pēc Maurīcijas jaunekļu pašreiz iecienītās modes sniedzās līdz pleciem, bija melni, mirdzoši un iekļāva ārkārtīgi glītas un maigas sejas. Viņi nonāca pa taku līdz tai vietai, kur mūsu piknika klājiens viņiem aizšķērsoja ceļu, un, bikli un valdzinoši smaidīdami, apstājās.