Labrīt, — mēs laipni sveicinājām..

Labrīt, ser, — abi vienā balsi klusi atņēma, pacel­dami salmu platmales.

Jūs gribat tikt garām? Ejiet vien, —r sacīja Deivs, — tikai nesabradājiet mani.

Protams, ne, ser, — jaunekļi atsaucās, satriekti par tādu iedomu, un kā divas gazeles izlaipoja starp mūsu locekļu jūkli un brokasta piederumiem. Tikuši bez starp­gadījumiem mums garām, viņi noteica: «Paldies, ser, ar­dievu!», atkal pieklājīgi pacēla platmales un devās pa taku projām. Ievēroju, ka abiem bija līdzi mačetes.

Kas tie tādi? — Anna jautāja.

Mežsargi tie nav, — Deivs atteica, — tātad droši vien ir marihuānas audzētāji, jo viens ir skaidrs — šinī elles karstumā neviens cits kā viņi vai tādi plānprātiņi kā mēs mežā nerādīsies. Bet man liekas, ka šie nebija vienīgie. Gan jau drīz vien uzradīsies arī «misters Bigs».

Viņa paredzējums piepildījās, jo pēc dažām minūtēm tiešām parādījās vēl viens glīts, slaids, graciozs aziāts. Viņam piemita kaut kas nedefinējams, kas lika nojaust, ka viņš ir puisis no lielpilsētas. Uzvalks viņam bija labāk pašūts un no labākas drānas, krekls elegantāks un plat­male švītīgāka. Ieraudzījis, ka esam aizšķērsojuši taku, viņš uz mirkli neziņā apstājās, bet tad, apburoši pasmai­dījis, nāca klāt.

Labrīt, ser! — viņš sveicināja, ar plašu vēzienu pa­celdams platmali. — Lūdzu, vai neesat redzējuši manus draugus?