Jā, veselus divus. Viņi aizgāja pa šo ceļu, — Deivs paskaidroja, itin kā būtu bijis vēl kāds cits ceļš. — Vai gribat tikt garām?
Ēmm… nē, nē, — jauneklis saminstinājās. — Man jāiet atpakaļ pie mana otra drauga un jāpastāsta viņam.
Ak jums te ir vēl kāds draugs? — Deivs jautāja.
Jā, — sacīja jauneklis, — viņš palika mani gaidām. Jāiet atpakaļ un jāpastāsta viņam, kur mūsu draugi aizgājuši. Uz redzēšanos, ser!
Uz redzēšanos! — mēs atbildējām un noskatījāmies viņam pakaļ: viņš aizslīdēja pa taku kā elegants tumšs briedis.
Ko tas viss nozīmē? — Džons pārsteigts vaicāja.
Viņš aizgāja atpakaļ brīdināt pārējos, — Deivs sacīja. — Tagad viņi ies uz savu dārzu pa kādu lejāku taku. Iznāks tālāka iešana, toties risks būs mazāks, jo šeit priekšā esam mēs.
Pienāca pēcpusdiena. Sapratām, ka mums ļoti maz izredžu sagūstīt kādu piekūnu, tādēļ savācām tīklus, un Deivs nosēdināja savu Amerikas piekūnu uz kāda celma, kamēr mēs padzersim tēju. Pēc brītiņa pārsteigti ieraudzījām, ka mums atkal tuvojas pats «misters Bigs», tikai šoreiz no otras puses. Kad viņš pienāca klāt, ievērojām, ka ar puisi aizvadītajās pēcpusdienas stundās notikušas diezgan bēdīgas pārvērtības.