Kad bija pilnīgi izlemts, ka braukšu uz Maurīciju, es piezvanīju tās pārstāvniecībai Londonā. Atsaucās apburoša jauna dāma ar ļoti patīkamu aziātes akcentu.
Hallo! — viņa sacīja ieinteresēti, tomēr piesardzīgi, neatklājot ne telefona numuru, ne savu personību.
Vai Maurīcijas pārstāvniecība? — es jautāju.
Sekoja pauze. Jautājums laikam bija negaidīts, un vajadzēja brītiņu apdomāties, kā rīkoties tālāk.
Jā, — viņa beidzot diezgan negribīgi atbildēja, — gluži pareizi.
Maurīcijas pārstāvniecība? — es pārvaicāju, lai justos pilnīgi drošs.
Jā, — viņa atteica, šoreiz jau noteiktāk, — Maurīcijas.
Ļoti jauki, — es sacīju. — Ceru, ka varēsiet mani sīkāk informēt, jo drīzumā vēlos doties turp.
Atkal iss klusuma brīdis.
Kurp doties? — viņa pēdīgi apjautājās.
Zināju, ka Maurīcija atrodas visai nomaļu, bet tas man tomēr šķita par daudz. Lai nu kā, bet tāda iznāca mana pirmā iepazīšanās ar valdzinošo loģikas trūkumu maurieiešu dzīves veidā. Beigu beigās dabūju no pārstāvniecības mazu brošūriņu, kurā, starp citu, bija visai neskaidrs attēls ar 1967. gada «Mis Mauriciju»; viņa gulēja liedagā, kas varēja tikpat labi būt Bognarrīdžisā vai Bornmutā, kaut gan tas lāgā nebija iespējams. Gribot negribot vajadzēja vien atgriezties pie agrīno zoologu darbiem un mūsdienu ģeogrāfijas grāmatām, lai iegūtu nepieciešamo informāciju.