Maskarēnu salas, no kurām Maurīcija ir pēc lieluma otrā, atrodas Indijas okeānā uz austrumiem no Mada- gaskaras. Četrdesmit jūdžu garā un divdesmit jūdžu platā Maurīcijas sala zalgo miljons tropu zaļās krāsas toņos, sākot ar spāres spārnu un smaragdu zaļumu un beidzot ar rītausmas palso un jaunu bambusa atvašu dzeltenīgi maigo iekrāšu. To visu apvij ziedu varavīksne, kas lielajos kokos lāsmo kā burvju lukturu rinda un noslīd lejup līdz trauslajiem violetajiem fuksiju ziediem, it kā tūkstošiem dienastauriņu būtu sakļāvuši zālē spārnus, kas spēj būt gan zaļi, gan dzelteni, gan saulrieta sārtumā.
Maurīcija ir radīta pasaules rītausmā, kad lielo vulkānu krāteri vēl mutuļoja un izspļāva zemes virspusē uguni un lavu. Zemei krampjos viļņojot, sala tika izspiesta no jūras un izslieta pret debesīm; sarkanās klintis kvēloja un kusa, bet cikloni un paisuma viļņi, karstie vēji un lielās lietavas to grauza un gludināja, spēcīgas zemestrīces to drebināja un izveidoja ērmotas kalnu grēdas, sakūla karstās, mīkstās klintis, kā pavārs kuļ olu baltumu, līdz tās sastinga. Tā radās Maurīcijas dīvainie kalni; tie nav diezcik augsti, neviens nepārsniedz 3000 pēdu, bet toties ir tik vienveidīgi kā rūpīgi uzgleznots skatuves dibenplāns. Pēc tam koraļļi, neskaitāmi kā zvaigznes debesīs, izauga aizsargvalnī apkārt salai un izveidoja lagūnu, kas apjoza salu, kā pilsgrāvis apjož cietoksni.