Diena, kad bijām norunājuši doties gūstīt sārtos balo­žus, atausa (ja drīkst lietot tik spēcīgu vārdu šai nožē­lojamajai norisei), un tūliņ atklājās, ka pār visu Indijas okeānu no krasta līdz pašam apvārsnim slīga nejauka, bieza, virpuļaina mākoņu blīva. Nebija ilgi jāgaida, kad sākās lietusgāze, kuras raksturīgākā iezīme bija vannas ūdens temperatūra. Raudzljāmies debesīs un lādējāmies. Sāds laiks bija jo nepatīkams divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, šī bija vienīgā nakts, kad mums iespējams saņemt prak­tisku palīdzību no Maurīcijas speciālajām mobilajām vie­nībām, spēcīgus vīrus, kas sava angļu komandiera majora Gleizbruka vadībā palīdzētu mums sameklēt baložu ligzdas, rāptos kokos, nestu prožektorus un pēdīgi, tā mēs cerējām, sagūstītu sārtos baložus. Otrkārt, ja šie grēku plūdi nerimsies, darbošanās piemirkušajā mežā uz slide­nās zemes būs neiedomājami grūta.

Mums par lielu atvieglojumu, agrā pēcpusdienā biezais mākoņu jums tomēr saplaisāja un šur tur debesīs pazi­bēja zili plankumiņi kā raksti netīrā, pelēkā vilnas šallē. Ap pulksten četriem debesīs vairs nebija neviena māko­nīša un zeme siltumā viegli garoja. Svelmainā saule uz- mirdzināja lietus pilienus, kas bija patvērušies lapu kro­kās un puķu ziedkausiņos, un pilieniņi mirguļoja kā krūmu un koku zaļumā sakritusi zvaigžņu galaktika.