Flamboiantkokus, kas auga gar ceļu, pa kuru devāmies uz sārto baložu mežu, brāzmainā lietusgāze bija smagi sapluinījusi, un tagad sarkanos un dzeltenos ziedos sa- plaukušie koki stāvēja notrauktu ziedlapu aplī kā paši savu asiņu paltī.
Labā noskaņojumā braucām pa līkloču ceļu augšup kalnos. Ceļš meta līkumu pēc līkuma, atklādams brīnišķīgas mežu ainavas, bet mežmalās zaļoja cukurniedru plantācijas, kas no lielā augstuma izskatījās gludas un mirdzoši zaļas kā biljarda galds; šad tad skatienam pavērās lieli zaigojoši jūras plankumi dažādā zilumā ar rifiem, kas izskatījās kā nevērīgi zilgmei apkārt apmesta baltu putu ziedu vija. Spīdīgajos krūmos ceļmalā, bariem melodiski sabubinoties, barojās melni un balti bulbuli ar smailiem cekuliem un koši sarkaniem vaigiem; lāgiem putni pagriezās viens otram pretī, pacēla ieplestus spārnus uz muguras kā kapa pieminekļa eņģelis un liegi, it kā paužot maigas jūtas, tos sapurināja. Šad tad pāri ceļam pārskrēja kāds mangusts — slaids, svītrots, ašs, ar mafijas plēsoņas zaigu mazajās ačtelēs, degunu pie zemes turēdams, it kā meklētu upuri, kam nolaist asinis. Aiz kāda pagrieziena negaidot ieraudzījām astoņus makakus, kuri tupēja ceļmalā; cūkas acīm līdzīgās mazās ačteles un plātīgi iedomīgā izturēšanās neviļus atgādināja ne visai reprezentatīvas biedrības valdes sēdi Londonas Sitijā. Vecais tēviņš nodārdināja brīdinājuma rtakato, mātītes piespieda savus vājiņos mazuļus pie krūtīm, un viss bars fantastiskā ātrumā pazuda — kā kustin izkusa gvajāvu audzē, kas mūrim līdzīga stiepās gar ceļu.