Beidzot mēs sasniedzām mežsaimniecības kokskolu un nogriezāmies no lielceļa uz grumbaina, taču ne pārāk
slikta zemes ceļa. Nobraukuši pa to pusjūdzi, ieraudzījām ceļmalā stāvam Deiva auto un armijas tipa apvidus mašīnu. Kad piebraucām, Deivs metās pie mums sasveicināties.
— Hei! — viņš iesaucās. — Vai esat kādreiz piedzīvojuši tādu laiku? Vienu brīdi melns kā kurmja dibens, otru bridi zils kā mērkaķa pēcpuse. Man jau likās, ka vajadzēs tā draņķa lietus dēļ atsaukt visu operāciju. Bet tagad, kaut arī ielejā būs slapjš kā akā, mēs tomēr kaut ko varam uzsākt. Nāciet iepazīties ai puišiem.
Izkāpām paši, tad izkrāvām no automobiļa savu mantību un kopā ar Deivu devāmies pie apvidus mašīnas. Tur, varen stalti savās zaļajās uniformās un beretēs, stāvēja grupiņa kareivju — visi mirdzoši kā tikko izlietas šokolādes figūras, turklāt Hērakla augumā. Rokas un kājas divkārt pārsniedza normālos izmērus, krūtis kā sviesta muciņas, plaukstas tādas, ka ar tām varētu izraut no zemes koku ar visām saknēm, smaids — kā mirdzoša koncertflīģeļa tastatūra; taču, par spīti Gulivera propor-