cijām, viņi kustējās lēni un apdomīgi kā vezumnieku zirgi, smaidīdami no saviem augstumiem lejup uz mums, vienkāršajiem mirstīgajiem. Kad viņi saņēma mūsu nīkulīgās rokas savās varenajās, maigajās ķetnās, man bija skaidrs — es labāk gribu būt viņu draugs nekā ienaidnieks. Komandieris, kaut nepavisam nebija maza auguma vīrs, viņiem blakus izskatījās pasīks.
Mūsu karaspēks bija paņēmis līdzi ne tikai gaismekļus, tīklus un portatīvu prožektoru, bet arī milzīgu kannu ar tēju, bez kuras — kā vēsture māca — neviens britu vai britu armijā apmācīts kareivis nespējot darboties mierīgi un aukstasinīgi, nespējot ne viltībā, ne spēkā pieveikt ienaidnieku. Vēlreiz pārliecinājušies, ka viss ekscentriskais bruņojums savākts, zosu gājienā devāmies uz priekšu pa šauru taku, kas veda caur krūmāju cilvēka krūšu augstumā: krūmi bija tā pielijuši, ka jau pēc simt jardiem bijām izmirkuši līdz ādai. Taka drīz vien noslīdēja ielejā, un mēs lauzāmies caur taisnstumbru gvajāvu džungļiem, kuriem pa vidu šur tur auga kāds kropls ebenkoks vai grupiņa ceļotājkoku — kā graciozi astoņpadsmitā gadsimta vēdekļi, kas ar turekļiem iesprausti zemē. Taka bija stāva un grumbuļaina, ar saknēm kā ar paplašinātām vēnām sašķērsota.