Zeme bija lietū izmirkuši, kur soli spērām, tur pēdas ieminumā dubļos ievizējās ūdens kā sadauzīta spoguļa lauskas, un paši dubļi pārvērtās tādā slidenā grauzdēta cukura krāsas lipeklī, ka sadraudzībā ar saknēm varēja pārlauzt mūsu lielu kaulus vai potītes kā žagarus. Saule slīdēja aizvien zemāk, takai pāri sāka krist ēnas, kas gājienu padarīja vēl bistamāku. Kad mēs pusiešus, pusslīdus laidāmies lejup ielejā, gaiss kļuva smags un karsts, sviedri mums plūda aumaļām un mēs nomocījāmies vēl vairāk. Beidzot nošļācām lejā pa stāvu nogāzi un jauktais mežs pārgāja krip- tomēriju audzē; šie koki pirmajā acu uzmetienā atgādināja adatainas priedes ar smagiem tumšzaļu skuju čemuriem.
Sārto baložu ieleja! — Deivs lepni paziņoja. — Pagāja vesela mūžība, kamēr es to atradu. Šī ir tā vieta, kur viņi vislabprātāk uzturas.
Kamēr viņš runāja, kokos no mums pa kreisi atskanēja aicinošs sauciens: «Karū, karū, karū, kū, kū, kū.»
Dzi, kur viens jau ir! — Deivs iesaucās. — Šovakar viņi agri atlidojuši.
Viņš sajūsmā atgāza galvu un ņēmās kā prazdams imitēt vesela sārto baložu bara trokšņošanu, sākot ar dusmīgu dūkšanu un beidzot ar baloža mīlas dūdošanu. īstie baloži apklusa, droši vien šās pēkšņās kakofonijas pārsteigti, apmēram kā cilvēks, kas, vannā sēdēdams un klusītēm savā nodabā dungodams, satrūktos, piepeši izdzir- dis nodārdam kareivju kori.