— Dīvaini,— Deivs brīnījās, — parasti viņi atsaucas. Nu, labi, izvērsīsimies un sāksim meklēt viņus rokā, jo drīz vien arī pārējie laidīsies šurp uz naktsguļu.
Rīkodamies pēc Deiva norādījumiem, mēs izvērsāmies un devāmies cauri biezajai kriptomēriju audzei, meklēdami vai nu kokus, kuros varētu uzrāpties, lai pārredzētu atsevišķus ielejas sektorus, vai arī klajākas vietas mežā, no kurienes varētu redzēt baložus atlidojam. Es sev atradu kādu lielu kriptomēriju, kas auga nokarē; zari tai bija nolīkuši tik zemu, ka pa tiem varēja kāpt kā pa re- deļkāpnēm. Apmēram četrdesmit pēdu no zemes iekārtojos ērtā zaru staklē, paņēmu tālskati un sagatavojos sārto baložu gaidīšanai. No manām pozīcijām pavērās plašs skats uz lielu, ar kriptomēriju mežu apaugušu nogāzi, kur, pēc Deiva apgalvojuma, baloži ik vakaru lido uz naktsguļu.
Gaidīdams prātoju par Deiva ierosināto ļoti oriģinālo gūstīšanas metodi. Jāierodas īsi pirms saulrieta un jāgaida, līdz atlidos baloži. Tiklīdz sāk satumst, viņi no tās vietas, kur pašlaik atrodas, smagnēji pārlido uz citu koku. Sajā kokā viņi apmetas uz naktsguļu, un šis koks jāiegaumē. Kad satumst pavisam, mēnesnīca šādā gadījumā var kļūt par liktenīgu neveiksmi, kokam jātuvojas ar spēcīgām elektriskajām baterijām, tas jāaplenc un gulošais balodis jāietver gaismas strēlēs.