Pēc tam gluži vienkārši jāuzrāpjas kokā un vai nu ar® rokām, vai tīklu, kas izveidots kā cukura knaibles, jānoķer putns, kurš varbūt vēl būs cieši aizmidzis, bet varbūt jau pamodies, taču tik apstulbis, kāds spēj būt vienīgi balodis. Šī teh­nika man likās pilnīgi neiespējama, taču esmu bijis pārāk daudzās zemēs un redzējis pārāk daudz šķietami neie­spējamu paņēmienu dzīvnieku sagūstīšanai, lai šo atmestu kā nederīgu.

Saule bija noslīdējusi pavisam zemu, un debesis no koši zilām kļuvušas maigākas, palsākas. Ieleja grima zaļi zeltainā gaismā, visa ainava bija dziļa miera apdvesta.

Pēkšņi zaros man virs galvas uzradās bariņš sīku, trauslu, zaļu briļļuputniņu ar palsas smilšu krāsas apļiem ap acīm un, kā īsti akrobāti vingrodami starp garajām skujām, meklējot sīkus kukainīšus, sāka varen uztraukti vīterot un čivināt. Es savilku lūpas un pasvilpoju augstā, smalkā tonī. Efekts bija ļoti amizants. Putniņi uz vietas pārtrauca vīterošanu un vakariņu ēsmas meklēšanu, salasījās barā ap mani un ņēmās mani vērot platām, «brillēs» ietvertām acīm. Es iesvilpos vēlreiz. Mirkli klusējuši, putneļi atkal sāka uztraukti čivināt, lēca man arvien tuvāk, līdz bija tik tuvu, ka es būtu varējis tos aizsniegt.