Es turpināju svilpot, tie kļuva aizvien satrauktāki un, galviņas pie­šķiebuši, nāca tuvāk un tuvāk, līdz ar galvu uz leju ka­rājās nepilna soļa atstatumā no manas sejas, ieinteresēti mani aplūkodami un savās sīkajās, spalgajās balstiņās apspriezdami neredzēto brīnumu. Es pašlaik prātoju, vai putniņi tiešām apmetīsies uz manis kā uz zara, kad pār kalna rozu pārlaidās divi sārtie baloži un apmetās krip- tomērijā pēdas piecdesmit atstatu. Kad pacēlu tālskati, lai tuvāk pavērotu baložus, mana liliputu auditorija aiz­spurdza.

Nupat divi atlidoja, — Deivs sauca no upes lejas. — Vai kāds ievēroja, kur tie palika?

Viņš man bija gan stāstījis, cik droši ir baloži, tomēr jutos pārsteigts, ka abi putni, nelikdamies ne zinis par Deiva kliegšanu, mierīgi berzēja knābi pret knābi un dūdoja.

Es ievēroju! — atkliedzu un vēlreiz nobrīnījos, ka baloži, kas atradās man tik tuvu, šausmās nepacēlās spār­nos un neaizlidoja.

Abi baloži tupēja blakus uz zara, un krūtis viņiem rietošās saules atblāzmā vizmoja nespodrā ciklamenu sārtumā; lāgiem viņi sabāza kopā knābjus un paberzēja tos vienu gar otru, kas baložu sadzīvē laikam nozīmē kaislu skūpstu. Brīdi pa brīdim tas, kuru es uzskatīju par tēviņu, palocījās mātītes priekšā un dobjā, piesmakušā balsī skaļi iedūdojās.