Pamazām radās smiltis, pa gaisu atlidoja un no jūras izskalojās sēklas un dzina saknes mīkstajā, auglīgajā vulkāniskajā augsnē, ko veldzēja daudzu dzidru upju ūdeņi. Klaiņojošie vēji atnesa putnus un sikspārņus, no citām zemēm uz koku zaru un tīteņu plostiem kā bojā gājuša kuģa jūrnieki ieradās bruņrupuči un ķirzakas. Tie apmetās jaunajā vietā uz dzīvi, vairojās un pamazām, gadu miljonos, izveidoja paši savas sugas, kādas bija sastopamas vienīgi šajās salās.
Tā laikam radās arī dodo un lielais, melnais, nelidojošais papagailis. Bruņrupuči auga arvien lielāki, līdz beidzot sasniedza atzveltņa krēsla apmērus un svarā pāri par divtūkstoš mārciņu, un ķirzakas sacentās cita ar citu svītrojuma rakstā un visās varavīksnes krāsās. Tā kā vienīgie plēsoņas te bija kāda pūču suga un neliels piekūns, visa dzīvā radība pamazām zaudēja jebkuras aizsargspējas. Dodo aizmirsa lidošanu, nobarojās resni un ļēpoja gorīdamies, bez briesmu tie ligzdoja un perēja uz zemes; tāpat arī papagaiļi. Nekas neapdraudēja dižbruņrupuču mūžseno gauso, nesteidzīgo dzīves veidu; vienīgi žiglajām ķirzakām un gekoniem bija jābaidās no piekūniem un pūcēm.
Tā uz vulkāniskās augsnes kripatiņas okeāna vidū lēnām un rūpīgi tika radīta savdabīga un dziļa miera apdvesta pasaulīte.