Simtiem, tūkstošiem gadu tā gaidīja nāvējošo uzbrukumu, pret kuru tā bija pilnīgi bezpalī­dzīga, — negantu zvēru baru, kura priekšpulkā soļoja pasaules briesmīgākais plēsoņa — Homo sapieris. Cilvē­kam līdzi, protams, atnāca visi viņa uzticamie pavadoņi: suns, žurka, cūka un šajā gadījumā viens no nežēlīgāka­jiem laupītājiem tūliņ pēc cilvēka — pērtiķis.

Neticami īsā laika sprīdī izzuda liels pulks vienrei­zīgu sugu — dodo; lielais melnais nelidojošais papagai­lis; milzīgais Maurīcijas salas dižbruņrupucis, kuram jo drīz sekoja Rodrigesas salas dižbruņrupucis; ērmotais putns soliters. Pazuda dugongi, kuru rifos bija milzums, un no unikālās miermīlīgās faunas palika pāri vienīgi saujiņa putnu un ķirzakas. Tiem līdz ar pirmatnējā meža paliekām jāpārdzīvo gaužām grūti laiki. Maurīcijas sala ir ne vien gandrīz visbiežāk apdzīvotais stūrītis uz ze­meslodes, bet salā kopā ar suņiem, kaķiem, žurkām un pērtiķiem cilvēkam raksturīgajā neapdomīgajā veidā ir ievazāts vēl daudz kas cits svešs un nepiederīgs. No jauna tur ievesti, piemēram, divdesmit sugu putni, to vidū visur esošais mājas zvirbulis un kāds ļodzlgs strazds.

Ievests slaidais nāvi nesošais mangusts un mazāk kai­tīgais, bet salā neiederīgais ezim līdzīgais tenreks no Ma- dagaskaras.