Ieviesušies arī sveši augi un koki — pirmat­nējo veģetāciju nomāc un izspiež Ķīnas gvajāva, meža avenes, ligustri un lērums citu svešzemnieku. Šādos ap­stākļos var droši teikt, ka Maurīcijas salas sākotnējās floras un faunas eksistence karājas mata galā.

Par spīti manām ļaunajām nojausmām pēc sarunām pārstāvniecībā, konstatēju, ka Maurīcijas sala, kaut arī tiešām atrodas nomaļu, tomēr nav ne mazpazīstama, ne grūti sasniedzama. Pāris dienās «Air France», kas lido­jumu bija brīnišķīgi noorganizējusi, pāri puspasaulei kā klēpī aiznesa mūs turp; daiļās stjuartes nolasīja mums katru vēlēšanos no acīm; bija tik jauki, ka mums abiem ar Džonu Hārtliju nemaz negribējās atstāt lidmašīnu un doties atpakaļ skarbajā pasaulē. Taču, kad kļuva sare­dzama sala, mūs pārņēma satraukums, kāds sagrābj aiz­vien, kad pēkšņi parādās jauna zeme un gaida, lai to iepazītu. Zaļa un gruzdoša zilu un mēļu kalnu dūmakā, līdzīga svešādam dārgakmenim zilas emaljas ietvarā, rifu balto putu iekļauta, sala patiesi šķita kā dārgak­mens uz Indijas okeāna tumšzilā samta. Kad mūsu lid­mašīna sāka sēsties, acīm pavērās daudzās mazās sali­ņas ar spoži baltajiem liedagiem, četrstūrainās cukur­niedru plantācijas, kas šķita aizņemam līdzenumu līdz pēdējai zemes pēdai, nosedzot dīvaino kalnu pakāji līdzīgi šaha lauciņiem.