Man kā ironija šķita tas, ka mēs, lidot nepratēji zīdītājdzīvnieki, vienā no lielākajām lido­jošajām ēkām, kādas pasaulē pastāv, grasāmies nosēs­ties uz zemes, kas sedz pasaules lielākā nelidojošā putna pīšļus: proti, putnu kapsēta, kur izrakti dodo kauli, uz kuriem pamatojas mūsu niecīgās zināšanas par dodo, at­rodas tieši zem Pleisansas lidlauka.

Lidmašīnas durvis atvērās, un mēs nokļuvām siltajā, smaržīgajā gaisā, kur mūs apžilbināja tāds krāsu mir­dzums, kāds iespējams vienīgi tropos. Savās biezajās drānās (Anglijā sniga) jutām, ka uz visas miesas izsprāgst sviedru lāses un netīkamos strautiņos sāk ritēt lejup pa muguru un krūtīm. Muitā mūs neaizturēja nevienu lieku mirkli, par ko varam pateikties brīnum jaukajam džentl­menim ar daiļskanīgo vārdu LI Espitaljē Noels (mēs vē­lāk uzzinājām, ka viņa ģimenē ir ap divi simti radinieku,

no kuriem viņš saņem dāvanas un kurus vajag apdāvi­nāt Ziemsvētkos), kas runāja franciski ar tik elegantu akcentu, ka Morisa Sevaljē runa salīdzinājumā liktos rupjš žargons.

Jau šeit mēs saskārāmies ar vienu no daudzajiem Mau­rīcijas salas paradoksiem. Salā, kura vairāk nekā pus­otra gadsimta bijusi Anglijas kolonija, vēl joprojām bija Sadraudzības locekle un kur angļu valoda skolās bija oficiālā mācību valoda, ikviens jautri un labprāt čaloja franciski.