— Acumirkli, kapteini. Es vienmēr domāju, ka iedzimtie nebaidās no haizivīm. — Viņa piesauca klāt zēnu, kurš prata ienirt vislabāk, un ar žestu lika viņam lēkt vēlreiz. Zēns papurināja galvu, un viss bars iesmējās, it kā tas būtu bijis labs joks.
— Haizivs, — viņš paskaidroja, rādīdams uz ūdeni.
— Nē, — viņa atteica, — tur nav nevienas haizivs.
Bet zēns apņēmīgi papurināja galvu, un viņa biedri tikpat apņēmīgi papurināja galvu.
— Nē, nē! — viņa iekliedzās, tad uzrunāja mūs: — Kurš aizdos man puskronu un sovrinu?
Tūlīt pusducis roku piedāvāja viņai kronas un sovri- nus, un viņa paņēma divas monētas no Ārdmora. Viņa parādīja puikām puskronu, bet neviens neskrēja pie reli- ņiem, lai lēktu ūdenī. Viņi stāvēja, mulsi smaidīdami. Viņa piedāvāja monētu katram atsevišķi, bet katrs, līdzko pienāca viņa kārta, paberzēja pēdu gar otras kājas lielu, papurināja galvu un pasmaidīja. Tad viņa aizmeta puskronu pār bortu. Puikas ar nožēlu noskatījās, kā naudas gabals nozib gaisā, bet neviens nekustējās.
— Tikai nepiedāvājiet sovrinu, — klusi teica Denitsons.
Viņa izlikās nedzirdam» un grozīja zelta monētu gar
acīm zēnam, kurš vislabāk mācēja ienirt.
— Nevajag! — mēģināja atrunāt kapteinis Bentlijs. — Es pat slimu kaķi nemestu pār bortu, ja tuvumā būtu haizivs.