Bet es iesāku stāstīt, kā viņa peldēja. Augums viņai bija ideāli veidots — jūs saprotat, ko es gribu teikt: nevis rupjā akrobātes muskulatūra, bet nevainojamas līnijas, grācija un smalkums. Turklāt vēl spēks. Es brīnos, kā tas bija iespējams. Jūs zināt, kādas sievietēm rokas: bicepss pie pleca gandrīz nemanāmi izzūd, muskuļi tikpat kā neizceļas, tālāk — maigs elkoņa apaļums ar pāreju uz apakšdelmu, bet plauksta maza, neiedomājami maza, taču apaļa un stipra. Un tomēr, kad es redzēju viņu peldam ātrajā angļu kraulā… Nu, man ir saprašana par anatomiju, sportu un tamlīdzīgām lietām, bet man palika noslēpums, kā viņa to dabū gatavu.
Viņa varēja palikt zem ūdens divas minūtes. Es uzņēmu laiku. Uz kuģa neviens, izņemot Denitsonu, ieniris nevarēja vienā reizē salasīt jūras dibenā tik daudz monētu. Uz priekšējā klāja bija sešas pēdas dziļš ar jūras ūdeni piepildāms brezenta baseins. Mēs mēdzām sviest tajā sīkas monētiņas. Esmu ne vienu reizi vien redzējis, kā viņa no tiltiņa lec šajā sešas pēdas dziļajā ūdenī — tā jau pati par sevi ir varonība — un salasa ne mazāk kā četrdesmit septiņas monētas, kuras izmētātas pa visu baseina dibenu. Denitsons, jauns aukstasinīgs anglis, ne reizi nevarēja pārspēt viņu, kaut arī centās neatpalikt no viņas.