Jūra patiešām bija viņas stihija. Bet sauszeme un zirgi arī. Viņa bija universāla sieviete. Skatoties uz šo maigo būtni, ap kuru vienmēr bija savi desmit dedzīgi pielūdzēji, kura bija gurdi nevērīga pret viņiem visiem vai arī dzirkstīja atjautībā, valdzinādama viņus, varētu likties, ka tam vien viņa ir radīta. Tādos brīžos man vajadzēja atgādināt sev četrdesmit septiņas baseinā iemestās monētas. Bet tāda bija šī brīnumainā sieviete, kas prata visu darīt labi.
Viņa apbūra katru īstu vīrieti. Tāpat kā visi — un to es nemaz nedomāju slēpt — es gāju viņai pa pēdām. Gan jauni kucēni, gan veci sirmi suņi, kuriem laiks bija nākt pie prāta, — visi viņas priekšā staigāja uz pakaļkājām, visi smilkstēja un luncinājās, tiklīdz viņa uzsvilpa. Tādi bija viņi visi — no jaunā Ārdrnora, deviņpadsmit gadu vecā sārtā eņģelīša, nākamā konsulāta ierēdņa, līdz rūdītajam jūras vilkam kapteinim Bentlijam, kurš, liekas, spēja būt tikpat emocionāls kā ķīniešu elks. Bija arī kāds pusmūža vīrs, laikam Perkinss vārdā, kurš atcerējās, ka uz kuģa ir arī viņa sieva, tikai tad, kad mis Keruterza atgādināja, kur ir viņa vieta.
Vīrieši bija kā vasks viņas rokās. Viņa veidoja, kausēja vai sadedzināja tos, kā vien viņai ienāca prātā.