Lai cik atturīga un augstprātīga viņa bija, katrs stjuarts, ja vien viņa liktu, bez šaubīšanās aplietu ar zupu pašu kapteini. Katrs no jums būs redzējis tādas sievietes, kas valdzina visus vīriešus. Viņa bija diža vīriešu siržu iekarotāja. Viņa bija kā pātagas cirtiens, kā dzelonis un liesma, kā elektriskā dzirkstele. Bet, ticiet man, reizēm viņai gadījās tādi uzliesmojumi, kas tā pārmāca viņas skaistumu un burvību, ka upuris dusmās un bailēs zaudēja galvu.

Turklāt, lai saprastu to, ko es stāstīšu, jāatceras, ka viņa bija lepna sieviete. Rases lepnums, kastas lepnums, dzimuma lepnums, lepnums par savu varu — tas viss viņā mājoja. Tas bija savāds, kaprīzs un šausmīgs lep­nums.

Viņa komandēja visus, kas brauca ar kuģi, komandēja arī Denitsonu. Mēs atzinām, ka viņš ticis mazliet priekšā mūsu baram. Nebija šaubu, ka viņš šai sievietei patīk un iepatīkas aizvien vairāk. Esmu pārliecināts, ka viņa vēl nekad nebija lūkojusies uz vīrieti tik laipni. Bet mēs jo­projām dievinājām viņu un vienmēr grozījāmies ap viņu, gaidīdami, kad viņa uzsvilps, lai gan zinājām, ka Denit­sons ir krietni priekšā mums. Nav zināms, ar ko tas būtu beidzies, bet mēs iebraucām Kolombo, un viss beidzās citādi.

Jūs jau zināt, kā iezemiešu bērneļi Kolombo nirst pēc monētām līcī, kur ir pilns ar haizivīm. Protams, viņi riskē darīt to tikai starp piekrastes haizivīm, kuras medī vienīgi zivis.