Liekas gandrīz vai pārdabiski, kā viņi atšķir haizi­vis un nojauš, ka tuvojas īsta plēsoņa, piemēram, tīģer- haizivs vai pelēkā haizivs, kas iepeld no Austrālijas ūde­ņiem. Tiklīdz parādās tāda haizivs, pasažieri nepagūst ne aptvert, kas noticis, kad visi puišeļi ir ārā no ūdens un drošā vietā.

Tas notika pēc brokastīm. Mis Keruterza, kā parasts, valdīja zem klāja nojumes. Viņa bija uzsvilpusi kaptei­nim Bentlijam, un vecais bija atļāvis to, ko līdz šim ne­kad nebija atļāvis, — uzlaist iezemiešu puikas uz aug­šējā klāja. Redzat, mis Keruterza pati bija peldētāja, tā­pēc viņa interesējās par puikām. Viņa savāca no mums visu sīknaudu un meta monētas ūdenī gan pa vienai, gan saujām, noteikdama sacensību ilgumu, izsmiedama ne­veiksminiekus, īpaši apbalvodama veiklākos, — vārdu sa­kot, vadīja visu izrādi.

Sevišķi viņu interesēja zēnu lēcieni. Kā jūs zināt, le­cot ar kājām pa priekšu, ir ļoti grūti noturēt ķermeni ver­tikāli. Cilvēkam smaguma centrs atrodas augstu un ķer­menis tiecas apmest kūleni. Mazajiem diedelniekiem bija savs paņēmiens. Mis Keruterza paziņoja, ka viņa to ne­pazīstot un gribot iemācīties. Kūkumu uzmetuši, viņi ar galvu pa priekšu no laivceltņiem lēca jūrā. Tikai pēdējā brīdī viņi iztaisnojās un stāvus ienira ūdenī.

Tas bija skaists skats. Nira viņi sliktāk. Viens gan nira lieliski! Viņš vispār bija veiklāks par citiem.