Acīmredzot kāds baltais bija apmācījis šo zēnu: viņš ienira nevainojami, tik skaisti, kā es nekad nebiju redzējis. Jūs zināt — kad no liela augstuma lec ūdenī ar galvu pa priekšu, svarīgākais ir ieiet ūdenī zem pareizā leņķa. Kļūdīties nozīmē sabojāt mugurkaulu un kļūt par kropli uz visu mūžu. Daudziem nemākuļiem tas nozīmē pat nāvi. Bet šis zēns prata lēkt ūdenī, pats redzēju, kā viņš ienirst no vantīm no septiņdesmit pēdu augstuma. Salicis rokas uz krūtīm, atmetis galvu atpakaļ, viņš kā putns atrāvās no vantīm un plakaniski nāca lejā. Ja viņš būtu atsities pret ūdeni šādā stāvoklī, viņš būtu saplacināts kā siļķe. Bet pie paša ūdens galva paliecās uz priekšu, izstieptās rokas savienojās virs tās — un graciozi izliektais augums pareizi iegāja ūdenī.
Zēns vēl un vēlreiz atkārtoja lēcienu, sajūsminādams mūs visus, bet sevišķi mis Keruterzu. Viņam nebija vairāk par trīspadsmit gadiem, bet viņš bija gudrākais no visa bara. Viņš bija savu biedru mīlulis un vadonis. Pat vecākie bērni atzina viņa tiesības būt vadonim. Zēns bija skaists, ar lokanu, kā no bronzas veidotu augumu, gudrām un drošām acīm — kā nemierīga, skaista dzīvības uguns. Jūs būsiet redzējuši tādus apbrīnojamus radījumus arī starp dzīvniekiem — leopardu, zirgu —, nerimtīgus, trauksmes pilnus, pārāk dzīvus, lai tie kaut mirkli nostāvētu mierā.