Muskuļi tiem rotājas kā ar zīdu apvilkti, katra vismazākā kustība ir valdzinoši gracioza un mežo­nīgi neapvaldīta, viss ķermenis izverd dzīvotprieku kā spožu gaismu. Tāds bija šis zēns. Dzīvība plūda no viņa kā mirdzoša straume. To izstaroja viņa āda, tā dega viņa acīs. Man nudien izklausījās, ka es dzirdu to sprēgājam zēna augumā. Skatoties uz viņu, likās, ka jūs ieelpojat ozonu — tik spirdzīgs, jauns, veselības pilns un mežo­nīgs viņš bija.

Un šis zēns bija pirmais, kurš pašā rotaļu karstumā sacēla trauksmi. Sakuldami ūdeni putās, puikas izbiedē­tām sejām pa galvu pa kaklu kā trenkti peldēja uz kuģi, lai ātrāk tiktu drošībā, un beidzot, sastājušies uz trapa, nenolaida acu no ūdens.

—   Kas noticis? — apvaicājās mis Keruterza.

—   Droši vien haizivs, — atbildēja kapteinis Bentlijs, — Mazajiem diedelniekiem laime, ka tā nenogrāba ne­vienu no viņiem.

—   Vai tad viņiem ir bail no haizivīm? — viņa jautāja.

—   Un jums nav? — atjautāja kapteinis.

Viņa nodrebēja, paskatījās uz ūdeni un saviebās.

—   Es ne par kādu naudu neietu ūdenī, kur varētu būt haizivs, — viņa sacīja un atkal nodrebēja. — Tās ir pre­tīgas! Pretīgas!

Puikas sakāpa uz augšējā klāja, sadrūzmējās pie reli- ņiem un ar pielūgsmi skatījās uz mis Keruterzu, kas bija sviedusi viņiem tik daudz bakšisu. Izrāde bija beigusies, un kapteinis Bentlijs deva viņiem zīmi pazust. Bet mis Keruterza atturēja viņu.