—   Un … Emīlija? …

—  Trīs gadus atraitnēs; vēl arvien atraitnēs.

Atkal iestājās ilgs klusums, ko Fērfakss galu galā pārtrauca ar naivu smaidu.

—   Liekas gan, ka jums taisnība, van Brant. Došos jums līdzi.

—   Es jau to zināju. — Van Brants uzlika roku Fēr- faksam uz pleca. — Protams, cits jau to zināt nevar, bet es tā iedomājos … sieviete ar viņas sabiedrisko stāvokli… bildinājumu jau viņai netrūkst…

—   Kad jūs dosieties ceļa? — Fērfakss viņu pārtrauca.

—   Kad mani cilvēki būs kaut cik izgulējušies. Pareizi, tas man atgādināja — Maikls jau sāk skaisties, tātad iesim paēst.

Pēc maltītes, kad krī indiāņi un pavadoņi, segās ievīs­tījušies, skaļi krāca, abi vīri vēl pakavējās pie dziestošā ugunskura. Bija tik daudz, ko pārrunāt — par karu un politiku, un ekspedīcijām, par cilvēku veikumiem un da­žādiem notikumiem pasaulē, par kopējiem draugiem, par kāzām, par nāves gadījumiem. Pieci gadi vēstures, par ko Fērfakss visu gribēja uzzināt.

—   Un tā spāniešu floti nobloķēja Santjago [20] ostā, — van Brants pašlaik stāstīja, kad pēkšņi viņam garām klusi pagāja jauna sieviete un nostājās līdzās Fērfaksam. Viņa aši ielūkojās tam sejā, tad pievērsa satrauktu skatienu van Brantam.

—   Virsaiša Tantlača meita, savā ziņā princese, — Fēr­fakss paskaidroja un negribot pietvīka. — īsi sakot, viens no iemesliem, kas mani pamudināja palikt šeit. Tuma, tas ir van Brants, mans draugs.