Viņš pacēla roku, un sievietes balss sudrabainais pavediens atkal ieaudas klusumā un mierā.
Fērfakss klusu atkārtoja:
— O-o-o-o-o-o-a-haa-ha-a-ha-aa-a-a, o-o-o-o-o-o-a-ha-a- ha-a. Vai jūs nedzirdat? Vai jūs neredzat? Sieviešu sēru gaudas? Svinīgas bēru dziesmas? Patriarha baltās matu cirtas ap manu galvu? Zvērādas, kas visā to pirmatnējā krāšņumā ietin manu augumu? Medību šķēpu man blakām? Kurš teiks, ka tas nav jauki?
Van Brants vēsi paraudzījās viņā.
— Fērfaks, jūs esat stulbs nejēga. Ar pieciem šādas dzīves gadiem pietiek, lai ikviens sajuktu prātā, un jūsu noskaņojums jau ir slimīgs, pataloģisks. Starp citu, Karltons Sautveits ir miris.
Van Brants piebāza pīpi un aizkūpināja, slepus vērodams sarunu biedru ar gandrīz profesionālu interesi. Fēr- laksa acis uz mirkli uzliesmoja, dūres sažņaudzis, viņš traucās celties, bet tad atkal slābi atslīga atpakaļ un iegrima domās. Maikls, pavārs, signalizēja, ka maltīte gatava, bet van Brants pameta ar roku, lai pagaida. Smagais klusums ieilga, un viņš domās sāka šķirot no meža plūstošās smaržas — satrunējušu augu un trūdu dvaka, priežu čiekuru un skuju svaigais aromāts, no apmetnes daudzajiem ugunskuriem plūstošo dūmu garšīgi vircotā smarža. Divreiz Fērfakss pacēla acis, taču nekā nepateica, līdz pēdīgi ierunājās: