Van Brants sniedza roku sveicienam, taču sieviete palika stāvam pilnīgi nekustīgi. Ne vaibsts viņas sejā ne- atvilga, ne skropstiņa nenodrebēja. Viņa raudzījās van Brantam tieši acīs, un viņas urbīgais skatiens taujāja un pētīja.
— Neka viņa nesaprot, — Fērfakss pasmejas. — Pirmo reizi mūžā, ziniet, tiek kādam stādīta priekšā. Bet kā jūs teicāt — tātad spāņu floti nobloķēja Santjago ostā?
Turna notupās zemē blakus savam vīram, nekustīga kā bronzas statuja, tikai acis zibenīgi skraidīja no sejas uz seju, nemitīgi pētīdamas. Everijs van Brants, turpinādams savus stāstus, no šiem mēmajiem skatieniem sāka justies neomulīgi. Visgleznainākā kaujas attēlojuma vidū viņš pēkšņi juta šīs melnās acis kvēli urbjamies sevī, sāka stomīties un meklēt vārdus, līdz atkal iejutās stāstījumā un varēja turpināt. Fērfakss, apvijis rokas ap ceļiem, ar izdzisušu pīpi zobos aizrautīgi klausījās, nepacietīgi paskubinādams, kad stāstītājs vilcinājās, un viņa acu priekšā no jauna atainojās pasaule, ko jau domājās sen aizmirsis.
Pagāja stunda, divas, un pēdīgi Fērfakss negribīgi piecēlās kājās.
— Ak tad Kronje [21] bija gan iedzīts stūrī? Bet pagaidiet brītiņu, līdz es aizskriešu tepat pāri pie TantlaČa. Viņš gribēs jlīs satikt, un es norunāšu, ka jūs aiziesiet pie viņa pēc brokastīm. Vai tā būs jums izdevīgi?