Viņš aizgāja starp priežu stumbriem, un van Brants palika raugamies Turnas kvēlojošajās acīs. Pieci gadi, viņš apsvēra, bet viņai patlaban nebūs vairāk par divdesmit. Apbrīnojama būtne! Viņa pieder pie eskimosu cilts, un tiem taču mēdz būt tāds sīks, plakans deguntiņš, bet šai te tas nav ne plats, ne plakans — ērgļa deguns ar smalkām, glīti veidotām nāsīm, gluži kā gaišākās rases daiļavām, — vari būt drošs, Everij van Brant, te kaut kā piejaukusies indiāņu asins lāsīte. Un nenervozē, Everij van Brant, viņa tevi neapēdīs, tikai sieviete vien jau ir, pie tam īsti glīta. Vairāk pēc austrumnieces nekā šejienietes. Acis lielas un patalu viena no otras, un to mon- goliskais slīpums tik tikko manāms. Turna, tu esi īsta anomālija. Tava vieta nemaz nav pie eskimosiem, ja arī tavs tēvs ir eskimoss. Diezin no kurienes cēlusies tava māte? Vai vecmāmiņa? Ak, mīļā Turna, tu taču esi skaistule, auksta, stinga skaistule ar Aļaskas vulkānu lavu dzīslās, lūdzu, neskaties manī ar tādām acīm.
Everijs van Brants iesmējās un piecēlās kājās. Meitenes neatlaidīgais skatiens viņu mulsināja. Starp pārtikas maisiem ložņāja kāds suns. Viņš gribēja to aizdzīt un, kamēr Fērfakss atgriezīsies, novietot maisus drošākā vietā. Taču Tuma pastiepa roku, lai viņu aizkavētu, un piecēlās, nostādamās viņam tieši pretī.