— Tu? — viņa ierunājās Arktikas iedzīvotāju valodā, kas visām ciltīm no Grenlandes līdz pat Barova ragam ir gandrīz vienāda. — Tu?
Straujās izteiksmes maiņas meitenes sejā izteica visus jautājumus, kas slēpās aiz šā «tu», — Tuma gribēja zināt, kas viņš tāds ir, kālab te ieradies, kāds viņam sakars ar tās vīru, — visu izpauda šis vārds.
— Brālis, — viņš atbildēja tai pašā valodā, ar plašu vēcienu norādīdams uz dienvidiem. — Mēs esam brāļi, tavs vīrs un es.
Viņa papurināja galvu.
— Nav labi, ka tu esi te.
— Pēc viena miega es aiziešu.
— Un mans vīrs? — viņa noprasīja dedzīgi un satraukti.
Van Brants paraustīja plecus. Viņš atskārta, ka neapzināti par kaut ko kaunas, pat nezinādams, par ko, un dusmojas uz Fērfaksu. Viņš juta, ka piesarkst, atbildot šīs jaunās mežones skatienam. Viņa bija tikai sieviete. Ar to jau viss pateikts — sieviete. Te atkal atkārtojas sensenais stāsts par nekrietnību — tieši tāds pats, atkal un atkal, tikpat vecs ka Ieva un tikpat jauns kā pirmās tikko mostošās mīlas stars.
— Mans vīrs! Mans vīrs! iVlans vīrs! — Tuma kaislīgi gaudās, sejai tumši pietvīkstot, un no viņas acīm staroja Mūžīgās Sievietes — Sievietes-Sievas nežēlīgais maigums.
— Tuma, — viņš to svinīgi uzrunāja angliski, — tu esi dzimusi Ziemeļzemes mežu dzīlēs, tu esi pārtikusi no zivīm un gaļas, cīnījusies ar salu un badu, visas mūža dienas tava dzīve ir bijusi vienkārša.