Bet ir pasaulē daudz kas tāds, kas nepavisam nav vienkāršs, ko tu nemaz ne­zini un arī nespēj izprast. Tu nezini, ko nozīmē ilgoties pēc gaļas podiem tālu tālumā, tu nespēj saprast, ko no­zīmē alkas pēc sievietes ar gaišu seju. Un šī sieviete ir gaiša, Tuma, cildeni skaista un gaiša. Tu biji sieva šim cilvēkam, un tu viņam atdevi sevi itin visu, bet tavs viss ir ļoti niecīgs un vienkāršs. Pārāk niecīgs un pārāk vien­kāršs, jo viņš ir svešas zemes cilvēks. Nekad tu neesi

viņu iepazinusi, tu nespēj viņu iepazīt. Tāda ir dzīves kārtība. Tu turēji viņu savās rokās, bet nekad tu neesi turējusi viņa sirdi — tā cilvēka sirdi, kurš sapņoja par garām slīdošajiem gadalaikiem un par pirmatnēji mežo­nīgu bēru ceremoniju. Tev viņš ir bijis tikai sapnis — sapņa puteklis. Tu gribēji slēgt skāvienos cilvēku, bet sa­tvēri tikai ēnu, tu atdevi sevi vīrietim, bet guļvietā tev blakus gulēja tikai viņa veidols. Tā tas notika jau sen­senos laikos, kad dievi uzskatīja zemes meitas un atzina tās skaistas esam. Bet Tuma, ak, Tuma, es negribētu būt Džona Fērfaksa ādā viņa nākamo gadu bezmiega naktīs, kad viņa acis skatīs nevis tās sievietes saules mirdzuma matus, kura gulēs viņam līdzās, bet gan Ziemeļzemes mežu dzīlēs izgaisušās sievas melnās matu pīnes.