Kaut gan Tuma nekā nesaprata, viņa klausījās ar tik alkainu uzmanību, itin kā viņas dzīvība būtu atkarīga no tā, ko saka šis cilvēks. Bet, sadzirdusi sava vīra vārdu, viņa eskimosu valodā izsaucās:

—  Jā! Jā! Fērfakss! Mans vīrs!

—   Nabaga mazā aplamniece, kā gan viņš var but tev vīrs?

Taču viņa nesaprata vari Branta angliski teikto runu un domāja, ka viņu izjoko. Mēmais, bezprātīgais Sievietes- Sievas niknums uzliesmoja viņas sejā, un van Brantam jau gandrīz likās, ka viņa kā pantera saspringst lēcienam.

Viņš klusībā nolamājās un vēroja, kā liesmas pama­zām izdziest viņas sejā un tajā iegulst lūdzējas sievietes starojošā kvēle — lūdzējas sievietes, kura atsakās no sava spēka, lai gudri bruņotos ar savu vājumu.

—   Viņš ir mans vīrs, — Tuma maigi sacīja. — Ne­vienu citu es neesmu pazinusi. Nav iespējams, ka es kād­reiz pazītu citu. Un nav iespējams, ka viņš no manis aizietu.

—   Kurš teica, ka viņš no tevis aizies? — van Brants skarbi noprasīja, pa pusei skaizdamies, pa pusei aiz ne­varības apziņas.

—  Tev jāsaka viņam, lai neaiziet no manis, — sieviete rāmi atbildēja, un viņas balsī jautās elsas.

Van Brants dusmīgi saspārdīja apdeguļus ugunskurā un apsēdās.

—   Tev viņam jāsaka. Viņš ir mans vīrs. Visu sieviešu^ priekšā viņš ir mans vīrs. Tu esi liels, tu esi spēcīgs —

paskaties, cik cs esmu vāja. Redzi, es metos tev pie kā­jām. Tev jāizšķir, kas ar mani notiks. Tev tas jādara.